Šī diena ir atzīmēta ar demonstrācijām, karaspēka parādēm un kautiņiem. Tā pagāja zem Staļina un Hitlera portretiem. Par savu to atzina gan lielinieku sarkanā Latvija, gan demokrātiskā Latvijas Republika, gan padomju un vācu okupācijas režīms. Atšķīrās tikai lozungi un svinēšanas veids.
Pirms 90 gadiem 1934. gada 1. maijs bija padevies vasarīgi silts un saulains, pat tveicīgs. Kā rakstīja laikraksti: «Maijs atnāca ar jūnija dienu dzidrumu un tveici. Rīgas dārzos un apstādījumos skatu priecē pirmo lapu zaļums.» Tieši dienas vidū, divpadsmitos, Esplanādes laukumā Rīgas garnizona priekšnieks, nesen amatā ieceltais Vidzemes divīzijas komandieris ģenerālis Krišjānis Berķis skaļi nokomandēja: «Parāde, mierā! Godam sveikt!» Laukumā sapulcinātā karavīru ierinda sastinga. Gar laukuma malām noraudzīties šajā ceremonijā bija ieradušies vairāki tūkstoši rīdzinieku. Visi gaidīja Valsts prezidentu Albertu Kviesi. Esplanādē uzslietā tribīne bija rotāta ar sarkanbaltsarkanām krāsām.
Tajā pašā laikā pie Rīgas Tautas nama Bruņinieku un Tērbatas ielas stūrī arī pulcējās daudz ļaužu. Vairāki tūkstoši kārtojās gājienam, vēl vairāki tūkstoši bija izvietojušies gar ielas malām. To visu vēroja policistu simti. Skanēja orķestra izpildītas revolucionāras dziesmas, gājiena dalībnieki turēja rokās daudzus sarkanos karogus. Abās vietās svinēja 1. maiju. Tikai katrā vietā citādāku.
Lielinieki bija pacentušies pilsētu pārvērst patiesi sarkanu vārda tiešā nozīmē: daudzas ēkas bija nokrāsotas sarkanā krāsā, pat bruņinieka Rolanda statuja Rātslaukumā
Proletāriešu 1. maijs
Tā nu ir iegājies, ka arī mūsdienu kalendāros pavasara pēdējā mēneša pirmā diena ir atzīmēta ar sarkanu datumu. Vēl tālajā 1886. gadā Amerikas Savienotajās Valstīs un Kanādā šajā dienā sākās streiks, kurā sākumā piedalījās ap četrdesmit tūkstoši strādājošo, bet vēlāk tas kļuva par vispārēju. Streikotāji pieprasīja valdībai noteikt astoņu stundu darba dienu. Pēc gadu ilga spiediena dēļ ASV Kongress izdeva likumu par to, ka dažās darbu nozarēs ieviešama astoņu stundu darbadiena. Savukārt 1889. gadā Parīzē notikušais starptautiskais strādnieku kongress nolēma, ka 1. maijs būs tā diena, kad visās pasaules zemēs un pilsētās notiks manifestācijas ar prasību valdībām likuma kārtībā noteikt astoņu stundu darbadienu. Kopš tā laika mēs 1. maiju zinām kā darbaļaužu starptautisko solidaritātes dienu, sauktu arī par Darba svētkiem.
No Amerikas līdz Krievijas impērijas sastāvā esošajai zemei, kuru šodien pazīstam kā Latviju, darbaļaužu svētku svinēšana atceļoja vien pēc pāris gadiem. 1893. gadā Darba svētki pirmo reizi notika Liepājā, bet gadsimtu mijā tos vairākkārt atzīmēja arī Rīgā un Daugavpilī. Pastreikoja maija sākumā proletārieši arī pirmās Krievijas revolūcijas laikā, kad malā trauksmainajos notikumos palika vien retais - 1905. gadā 30. aprīlī gandrīz visos Vidzemes un Kurzemes guberņu pilsētu rūpniecības uzņēmumos strādnieki dažas stundas nestrādāja. Tiesa, par svētkiem šo akciju nosaukt laikam gluži nevarētu…
Pēc 1905. gada revolūcijas apspiešanas Krievijas ķeizara varasiestādes oficiāli šo svētku svinēšanu neaizliedza, taču 1. maiju uztvēra ar bažām un parasti sagaidīja ar pastiprinātu policijas gatavību stāties pretī kādiem organizētiem ar «strādniecības manifestēšanos cīņai par savām tiesībām» aizbildinātiem nekārtību mēģinājumiem. 1914. gada 2. maijā laikraksts Jaunākās Ziņas rakstīja, ka šo dienu Rīgas policija sagaidījusi, pastiprināta ar «stražņikiem un uradņikiem, kuri ievesti no laukiem lielā skaitā. Strādnieki maija svētkus nav organizējuši, un arī nekādas nekārtības nav līdz šim bijušas».
Pirmā pasaules kara laikā proletariātam bija citas rūpes. Bet tad nāca 1917. gads, un februārī Krievijā notika revolūcija, cara tētiņu Petrogradā no troņa gāza, Krievijā iedibināja republiku - sākās īss periods šīs valsts vēsturē, kuru var nodēvēt par demokrātijas laiku, lai arī tobrīd pati Krievijas pastāvēšana būtībā bija zem lielas jautājuma zīmes. Tikmēr Latvijas teritorijā jau trīs gadus noritēja karadarbība, frontes līnija gāja gar Daugavu, apmēram puse Latvijas iedzīvotāju bija devušies bēgļu gaitās, Kurzemi un Zemgales lielāko daļu bija ieņēmis vācu karaspēks. Bet Krievijas vēl kontrolētajā Latvijas daļā sākās aktīva politiskā dzīve: veidojās latviešu politiskās partijas, notika pirmās demokrātiskās pašvaldību vēlēšanas, sāka skanēt prasības pēc Latvijas autonomijas pagaidām vēl Krievijas sastāvā, tiesa, pastiprinājās arī revolucionārās jukas, vienlaikus sākoties sabiedrības radikalizācijai. To sekmēja šeit esošie lielinieki, latviešu sabiedrības simpātiju iekarošanai cenšoties savā pusē dabūt krievu armijas sastāvā esošos latviešu strēlniekus.
Togad 1. maijs bija pirmā reize, kad šo dienu atzīmēja oficiāli, jau bez jebkādiem aizliegumiem no varasiestāžu puses. Nebija jau arī tādas stabilas varas, jo tāpat kā visur Krievijā, arī Vidzemes guberņā pastāvēja vairākas paralēlas varas struktūras - Krievijas Pagaidu valdības iestādes faktiski dublēja vietējās strādnieku un zemnieku deputātu padomes. 1. maiju kā svētkus atzīmēja gandrīz visās Vidzemes pilsētās, arī latviešu strēlnieku vienībās. Notika gājieni un mītiņi, saviesīgi sarīkojumi, bet togad tie bija specifiski - līdzās sarkanajiem karogiem pirmo reizi daudzviet parādījās sarkanbaltsarkanās krāsas. Līdzās jau pierastajiem revolucionārajiem lozungiem izskanēja prasības par latviešu valstiskuma nodrošināšanu.
«Sarkanā Rīga» un «dzīres mēra laikā»
Nākamos gājienus, sauktus arī par demonstrācijām, Rīga piedzīvoja pēc diviem gadiem. Pa šiem diviem gadiem Latvija un tās galvenā pilsēta bija daudz piedzīvojušas: vairākkārtējas varas un okupācijas maiņas, Latvijas Republikas proklamēšanu. Kā arī lielinieku varas atnākšanu ar visām sekām: šie biedri ar Pēteri Stučku priekšgalā izlēma latviešu tautu «ar rungu dzīt uz proletariāta paradīzi», īpaši nerēķinoties, vēlas to tautas vairākums vai ne. Rīga kopā ar visu pārējo Latviju piedzīvoja vēl neredzētas masu represijas pret citādi domājošiem, ekonomikas sagraušanu un beigu beigās arī badu - nelaimi, kas piecos kara gados šeit vēl nebija piedzīvota.
Rezultātā 1919. gada pavasaris lielinieku varai atnesa nepatīkamas ziņas: Kurzemē esošie pretlielinieku koalīcijas militārie spēki, kuros ietilpa vācu karaspēks un Latvijas Republikas Kārļa Ulmaņa Pagaidu valdības pagaidām vēl mazskaitlīgie bruņotie spēki, martā sāka uzbrukumu ar mērķi ieņemt Rīgu, bet no ziemeļiem ļoti veiksmīgu pretdarbību Padomju Latvijas armijai turpināja Igaunijas karaspēks kopā ar Jorģa Zemitāna komandēto Ziemeļlatvijas brigādi. Lielinieku režīms bija sprukās. Tam bija nepieciešams parādīt, ka tā pamati ir stingri un nekāda vispasaules buržuāzija tos sašķobīt nespēs. Lieli, labi organizēti svētki šādam mērķim bija kā radīti. Tautai «pametīs maizi un izrādes» - recepte, kas darbojās jau no Senās Romas laikiem…
1. maija svinības bija patiesi tam laikam grandiozas. Svētku organizēšanai padomju valdība iedalīja piecus miljonus rubļu - tā bija ļoti iespaidīga summa tiem laikiem, īpaši ņemot vērā grūstošo ekonomiku. Lielinieki bija pacentušies pilsētu pārvērst patiesi sarkanu vārda tiešā nozīmē: daudzas ēkas bija nokrāsotas sarkanā krāsā, pat bruņinieka Rolanda statuja Rātslaukumā. Esplanādē un Daugavmalā bija sabūvēti grandiozi, kā tagad teiktu, vides objekti. Esplanādē (kā toreiz to dēvēja - Komunāru laukumā) bija izvietoti 20 mākslas objekti no koka: 20 metru augsta finiera piramīda Darba simbols, kam apkārt salikti koka obeliski. To visu bija būvējuši mākslinieki Romāns Suta un Oto Skulme. Citiem mākslas objektiem Rīgā savu roku bija pielikuši Konrāds Ubāns, Voldemārs Tone, Niklāvs Strunke, arī Ansis Cīrulis. Var jau viņiem to pārmest, taču paturēsim prātā, ka arī māksliniekiem gribas ēst...
Svētkos piedalījās vai bija spiesti piedalīties desmitiem tūkstošu rīdzinieku. Strādniekus un valsts ierēdņus brīdināja - ja nepiedalīsies 1. maija svētkos, tiks noņemtas pārtikas kartītes. Bada laikos tas nozīmētu diezgan drošu nāvi sev un saviem ģimenes locekļiem. Pilsētā norisinājās daudzu tūkstošu cilvēku demonstrācijas, koncertmītiņi baznīcās, bet vakarā svētku uguņošana Daugavmalā. Strādnieku kolektīvajās ēdnīcās apmeklētājiem todien bijis pārsteigums, jo tur dalītajā virā, ja pacentās, varēja atrast mazītiņus gaļas gabaliņus. Gaļa zupā - tā bija sen neredzēta lieta…
Bet jau drīz, 22. maijā, Rīgu ieņēma apvienotais vācu-krievu-latviešu karaspēks. Stučkas valdība bēga uz Latgali, un lielinieku laiki Latvijā bija beigušies.
Ja ārzemēs 1. maiju svin kā strādniecības svētkus, pie mums tas ir pavisam citādi. Mums 1. maijs ir kļuvis par valsts svētkiem.
Parādes un kautiņi
Pēc gada Latvijas Republikas valstiskums jau bija neapstrīdams fakts. Latvijas armija bija padzinusi no valsts teritorijas visus ārējos ienaidniekus, un, lai arī miers oficiāli nebija iestājies, kā arī mežos vēl bija sastopami dažādi komunistiski noskaņoti elementi vai vienkārši bandīti, tomēr valsts vara darīja visu, lai normalizētu pilsoņu ikdienas dzīvi. Tostarp sakārtotu savu valstiskumu. 1920. gada 17. un 18. aprīlī visā valsts teritorijā notika augstākās likumdošanas institūcijas - parlamenta jeb Satversmes sapulces - vēlēšanas, bet pati ievēlētā sapulce uz savu pirmo sēdi sanāca 1. maijā. Satversmes sapulcē Latvijas sociāldemokrātiskās strādnieku partijas frakcija bija vislielākā, šīs partijas frakcija vislielākā bija arī visās četrās nākamajās Saeimās. «Zociķi» 1. maiju atzīmēja kā Darba svētkus, turpinot pirmskara proletāriešu tradīcijas.
Jau 1920. gadā pieņemtajā likumā par valdības un pašvaldības iestādēs svinamajām dienām 1. maijs tika iekļauts līdzās citiem svētkiem kā svinamā diena. Taču nevis kā Darba svētki, bet kā Satversmes sapulces sanākšanas diena. Zināmā mērā šis datums nebija izvēlēts nejauši - lai mazinātu iespējamo kreiso spēku konfrontāciju ar varasiestādēm. Protams, tas neizslēdza kreiso partiju aktivitātes šajā dienā (bija gadījumi, kad pat Saeimas sociāldemokrātu frakcijas deputāti ignorēja svinīgo sēdi valsts likumdošanas sapulcē un piedalījās strādniecības svētku ietvaros rīkotajos gājienos un mītiņos), taču, kā rakstīja Iekšlietu Ministrijas Vēstnesis 1926. gadā: «Ja ārzemēs 1. maiju svin kā strādniecības svētkus, pie mums tas ir pavisam citādi. Mums 1. maijs ir kļuvis par valsts svētkiem. Pie tam pagājušajos sešos gados šie svētki tā iegājušies tautā, ka, par spīti visam miglainajam un slapjajam laikam, jau no agra rīta visu Rīgu redzam, tērptu karogos un iedzīvotājus svētku drēbēs bariem plūstot uz Esplanādi noskatīties parādē, bet dažu partiju sapulces nav vairs ne uz pusi tik pilnas kā citus gadus.»
Laikraksti, protams, vingrinājās retorikā, taču galvenais magnēts, kas piesaistīja ļaužu masas šiem svētkiem, kuri tika atzīmēti visā Latvijas parlamentārās republikas posmā līdz pat Ulmaņa apvērsumam 1934. gada 15. maijā, bija karaspēka parāde. Svētku scenārijs katru gadu atkārtojās: vispirms svinīgā sēde Saeimā, pēc tam karaspēka parāde Esplanādē. Parādi pieņēma Valsts prezidents, Saeimas priekšsēdētājs, Ministru prezidents un kara ministrs. Parādēs parasti piedalījās Kara skolas kadeti, Vidzemes divīzijas trīs kājnieku pulki, kā arī Rīgā dislocētās Tehniskās divīzijas apakšvienības. Pēc parādes: « (..) karaspēks, dziedot dziesmas, ļaužu baru pavadīts, dodas mājup, bet tauta iet tālāk meklēt skatus, kurš ķinītī, kurš kur citur.» Svētki norisinājās arī citās Latvijas pilsētās - arī tur notika karaspēka daļu vai aizsargu militārās parādes, svinīgi dievkalpojumi, kas nereti mijās ar sociāldemokrātu organizētajām aktivitātēm.
Taču neiztika arī bez incidentiem. Diezgan regulāri šajā dienā Rīgas centrā gar Stabu ielu notika kautiņi starp labējo politisko spēku piekritējiem un kreisi noskaņotajiem strādnieku kvartālu iemītniekiem. Jau ievadā pieminēto 1934. gada 1. maija sociāldemokrātu organizēto gājienu no Rīgas Vienības nama uz tradicionālo «zociķu» mītiņu vietu 1905. gada parku jeb Grīziņkalnu centās traucēt pat valstī aizliegtās komunistu partijas aģitatori un citi nemiera cēlāji. «Sapulcēšanās vietā parādījās vairāki jaunieši, kas sāka izdalīt Saimnieciskā centra (labēji radikāla populistu partija - aut.) aicinājumu darba ļaudīm uz 1. maija sapulci Esplanādē. Sociāldemokrātos tas radīja lielu satraukumu, un lielāka strādnieku sportistu grupa metās uzsaukuma dalītājiem virsū. Uz ielas izcēlās kautiņš. Cīņā abas puses pielietoja dažādus «aukstus ieročus»,» - tā notikumus aprakstīja Jaunākas Ziņas. Pēc kautiņa uz ielas palika guļam trīs kautiņa dalībnieki - visi no provokatoru rindām, visi sadurti ar nažiem.
1934. gada 1. maijs bija pēdējais, ko Latvijā atzīmēja pirms okupācijas. Divas nedēļas vēlāk Ministru prezidents Kārlis Ulmanis kopā ar aizsargiem veica valsts apvērsumu, padzina Saeimu, aizliedza visas partijas, tostarp sociāldemokrātus, un gan par Darba svētkiem, gan par Satversmes sanākšanas gadadienu uz laiku varēja aizmirst. Nākamā gada oktobrī valdība Darba svētkus svītroja no kalendāra, bet par otru šī datuma atceres pusi neko pat neieminējās.
«Darba svētki» ar zvaigzni un kāškrustu
1. maijs par svinamu dienu atkal kļuva pēc padomju tanku ienākšanas Latvijā. 1941. gadā šo dienu atzīmēja jau ar pilnīgi citu jēgu un arī izpildījums bija atšķirīgs. Tagad šis datums bija nosaukts par «Starptautiskā proletariāta solidaritātes dienu», sākot pieradināt sabiedrību pie jaunās svinamās dienas. Okupācijas vara jau togad sāka izmantot piespiedu metodes demonstrāciju masveidīguma panākšanai, jo daudziem rīdziniekiem «brīvprātīgi piespiedu» kārtā bija jāpiedalās «Rīgas darba ļaužu manifestācijas gājienā», kas notika Uzvaras laukumā Pārdaugavā. Pirms tam vairākas stundas gar laukumā uzslietās tribīnes pakāji soļoja Sarkanās armijas vienības, brauca lielgabali un tanki. Togad aizsākās arī «tradīcija» šajā pavasara dienā, kas bija oficiāla brīvdiena, demonstrācijās likt piedalīties arī skolēniem un studentiem.
Pēc dažiem mēnešiem okupācijas varas Latvijā nomainījās - komunistu vietā atnāca nacisti. Arī vācu okupācijas vara 1. maiju nesmādēja. «Vācu tautas nacionālā svētku diena - 1. maijs, kas kļuvusi par vācu nācijas lielākajiem svētkiem, svinēta visā Latvijā, pilsētās un laukos, noritēja svinīgā noskaņā,» tā rakstīja Tēvija 1942. gada 2. maijā. Rīga bija svētku rotā, rūpniecības uzņēmumu strādnieki pulcējas uz svinīgajiem mītiņiem, notika svinīgi koncerti, dažādi sarīkojumi. Apmēram tāpat kā pirms gada. Tikai citi karogi un citi lozungi. Tur, kur 1941. gadā goda vietā bija izliktas sarkanas zvaigznes un Staļina portreti, 1942. gadā nu dižojās kāškrusts un Lielvācijas fīrers.
Pēc atkārtotas padomju okupācijas atkal notika karogu un simbolu maiņa, un nākamo pusgadsimtu 1. maijs atkal bija padomju garā svinama Darbaļaužu starptautiskās solidaritātes diena. Tā bija jāsvin tāpat kā visā plašajā padomju zemē - ar karaspēka parādēm un darbaļaužu demonstrācijām (terminu «proletariāts» nez kāpēc vairs nelietoja, laikam tāpēc, ka tas pārāk asociējās ar vārdu «cīņa»). Tā kā tā bija brīvdiena, «darbaļaudis» to gaidīja, jo todien bija iespējams neiet uz darbu, parušināties dārziņā, izdarīt vēl ko lietderīgāku par sociālisma celšanu. Protams, izņemot tos, kurus «brīvprātīgi piespiedu kārtā» norīkoja dalībai demonstrācijas, manifestācijās vai mītiņos. No šāda «goda» saprātīgi cilvēki visādi mēģināja izvairīties.
Bet arī padomju laiki beidzās. 1990. gada 3. oktobrī tobrīd vēl Latvijas PSR Augstākā Padome pieņēma likumu par svētku un atceres dienām, pasludinot 1. maiju par svētku dienu ar nosaukumu - Darba svētki, Latvijas Republikas Satversmes sapulces sanākšanas diena. Divi vienā, tā sakot. Šādā redakcijā šī diena ir palikusi arī mūsdienu kalendāros. 2024. gada 1. maijā svētku dienai piepulcējās vēl viena nozīme - Latvijas Republikas uzņemšana Eiropas Savienībā.
Projektu finansē Mediju atbalsta fonds no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem.
Par saturu atbild Žurnālu izdevniecība Lilita